Cik gan sarežģīta varētu būt viena parka vēsture? Uzvaras parks pierāda – laiku lokos arī klajš laukums var piedzīvot kinofilmas cienīgus notikumus. Jau 400 gadu ap šo teritoriju Pārdaugavā virmojušas dažādas kaislības, un pēdējos 200 gadus dažādas varas centušās to padarīt par krāšņu atpūtas vietu. Pētera parks, Uzvaras parks, PSKP XXII kongresa parks un atkal Uzvaras parks – kā tik laiku griežos šī teritorija nav dēvēta! Ieceru, ko būvēt vilinoši plašajā zemes gabalā, arī nav trūcis: Dziesmu svētku estrāde, koncertzāle, Rīgas kultūras un sporta centrs, izstāžu nams, cirks, leļļu teātris, stadions, velodroms, šautuve, peldbaseins, sporta un sanāksmju pils, 130 savrupmājas, rotaļu laukumi, paviljons… Tomēr viens no grandiozākajiem plāniem savulaik bijis Kārlim Ulmanim, kurš gribējis izveidot monumentālu stadionu, kas simbolizētu valsts varenību un izmērā būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam. Lieki piebilst, ka nekas no tā visa nav īstenojies, un šodien Uzvaras parkā gozējas vien asas diskusijas raisošais Uzvaras piemineklis un trase, kurā vasarā valda velobraucēji un skrituļotāji, bet ziemā – distanču slēpotāji. Pavasaros rīdziniekus pulcē ziedošās sakuras, bet tas arī viss – lielākoties Uzvaras parks ir neapdzīvots.

Stratēģisks militārs objekts

No 17. līdz 19. gadsimtam tagadējā Uzvaras parka teritorija bija iekārojams kumoss dažādu valstu armijām. Gluži kā pašas Rīgas atslēgas, arī plašās pļavas, kas te savulaik atradušās, izrādījušās sīvas cīņas vērtas. Viss sākās 1621. gadā, kad Poļu–zviedru kara laikā zviedru armija pulkveža Samuela Kobrona vadībā pie Mārupītes ietekas Kīleveina grāvī, tagadējā Torņakalna apkaimē, uzcēla nocietinājumu – Kobrona skanstis, bet pļavas aizliedza apbūvēt, jo tās veidoja skanšu esplanādi, kas sniedzās līdz pat Raņķa dambim. Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Kobrona skansti ieņēma sakšu karaspēks, pēc tam nāca krievi, un Pēteris I ieņēma Rīgu un kopā ar Vidzemi pievienoja Krievijas Impērijai. Kobronskansts tika paplašināta pat vēl 19. gadsimtā, Napoleona kara un Krimas kara laikā. Bet 1868. gadā caur Kobronskansts teritoriju izbūvēja Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līniju. 

Mežaparks nr. 2 jeb iecere par vasarnīcu kvartāliem

1908. gadā, kad Rīga jau teju divsimt gadu atradās Krievijas impērijas sastāvā, beidzot tika atcelts būvniecības liegums un dota atļauja apbūvēt Torņakalna esplanādi. Šai teritorijai bija visas iespējas kļūt par lepnu dzīvojamo rajonu, līdzīgu Mežaparkam. Tieši tāda bija projekta autora, parku dārznieka Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalta iecere. Viņš projektējis arī Ķeizarmežu (Mežaparku), un pēc tā paša parauga tagadējā Uzvaras parka teritorijā plānoja vasarnīcu kvartālus, lai, pārdodot apbūves gabalus, iegūtu līdzekļus parka izbūvei. Zemākajās vietās ar sliktu grunti bija iecerēti pastaigu un izjādes ceļi, plaši zālieni ar kokiem, sporta un rotaļu laukumi, bet parku apjoztu apvedceļš ar divrindu koku aleju. Projekts ar vērienu uzņēma apgriezienus: topošais parks tika svinīgi atklāts 1910. gadā Nikolaja II vizītes laikā un ieguva Pētera parka nosaukumu, bet cars kopā ar meitām iestādīja piemiņas ozolus. Tie ir nocirsti, toties speciāli šim gadījumam izgatavotā sudraba lāpsta glabājas Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā.

Mazdārziņi vai monumentāls stadions?

Pēc Pirmā pasaules kara savrupmāju gruntsgabaliem paredzētajā vietā izveidojās ģimenes dārziņu kolonija. Rīga kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu, un mainījās arī tās attīstības plānošana – Pētera parku jaunā valdība redzēja kā izcilu vietu nozīmīgu sabiedrisku ēku būvniecībai. 1923. gadā to pārdēvēja par Uzvaras parku, godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Trīsdesmitajos gados atsākās parka labiekārtošana, tika nosusināta atlikusī purvainā teritorija, bet starp Bāriņu un Altonavas ielām izveidoja plašu laukumu karaspēka parādēm un tautas svētkiem, kas līdz tam bija notikuši Rīgas centrā, Esplanādē. 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki.

Taču neviena iecere vēriena ziņā nespēj pārspēt Kārļa Ulmaņa vīziju – viņš gribēja izveidot laukumu, kas kļūtu par atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta liecinieku ar armijas parādēm un dziesmu svētkiem paredzētu laukumu, kas varētu uzņemt ap 200 000 dalībnieku, Centrālo stadionu ar 25 000 sēdvietu, atsevišķu sporta un treniņa laukumu, sporta un sanāksmju pili. No 44 konkursā iesniegtajiem darbiem žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projektu, kas paredzēja izbūvēt vairākus desmitus metru platu Uzvaras aleju ar 60 metrus augstu Uzvaras torni galā. Torņa virsotnē svinīgo procesiju laikā iedegtu Uzvaras uguni, bet pakājē atrastos svētnīca tautas varoņu piemiņai. Uzvaras alejas labajā pusē bija plānots uzbūvēt svētku laukumu parādēm un masu pasākumiem ar tribīnēm un pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi (apmēram tagadējās viesnīcas “Bellevue Park Hotel Riga” vietā). Taču tas vēl nebija viss – projektā bija paredzēta vieta arī velodromam, sporta hallei ar ietilpību 10 000 cilvēkiem un ostai Āgenskalna līcī. Tauta bija saziedojusi 3 miljonus latu celtniecībai, taču Otrais pasaules karš pielika punktu grandiozajiem plāniem.

• 

• 

• 

Mākslas izstāžu telpa vai piemineklis?

Pēc Otrā pasaules kara arhitekts Vladimira Šņitņikovs piedāvāja ierīkot Uzvaras parkā kultūras un atpūtas parku ar pastāvīgu dziesmu svētku estrādi. Izvēle gan krita par labu Mežaparkam, un pēc tam padomju varasiestādes uz 15 gadiem zaudēja interesi par Uzvaras laukumu. Sešdesmito gadu sākumā to pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, paredzot izveidot plašu izklaides un sporta infrastruktūru, arī koncertzāli. Tomēr tas izrādījās pārāk apjomīgs uzdevums, un jau sešdesmito gadu nogalē tā īstenošana tika atzīta par nelietderīgu. Parkā tika veikti daži uzlabojumi – meliorācijas darbi, tika izrakts dīķis un iesēts zāliens, pārveidota Mārupītes gultne, un šī ainava saglabājusies vēl šodien. 1967. gadā izsludināts slēgts arhitektūras metu konkurss mākslas izstāžu centra būvniecībai parka teritorijā, pieaicinot labākos Latvijas arhitektus, tomēr arī šis projekts netika īstenots. Vienīgais vērā ņemamais notikums padomju gados bija Uzvaras pieminekļa un monumenta atklāšana 1985. gadā, kas daļēji atrisināja līdzekļu trūkuma dēļ iestrēgušo jautājumu par Uzvaras parka attīstību, turklāt simboliski nostiprināja padomju režīma klātbūtni Latvijā.

Slēpošanas trase, panorāmas rats un…?

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lielas pārmaiņas Uzvaras parku nav skārušas. 2006. gadā šeit tika atklāta pirmā mākslīgā sniega distanču slēpošanas trase Rīgā, bet 2012. gadā svinīgā ceremonijā iestādīti 114 sakuras kociņi, Japānas dāvinājums Rīgai. Sakuru ziedēšanas brīdis ir laiks, kad parkā ir visvairāk apmeklētāju.

Iespējams, to pārspēs tikai Rīgas panorāmas rats, piesaistot krāšņu skatu mīļotājus: Uzvaras torņa Uzvaras parkā nebūs, taču jau 2022. gadā Rīgas rats pacels pilsētas iedzīvotājus un viesus tajā pašā 60 metru augstumā, nesot virkni pozitīvu pārmaiņu arī parka infrastruktūrā. Līdz ar panorāmas rata izveidi plānots attīstīt apkārtējo teritoriju, pilnveidojot apgaismojuma sistēmu, labiekārtojot celiņus un soliņus, labierīcības un papildu apzaļumojumu, drošības nolūkos ierīkojot videonovērošanu. Saskaņā ar jauno koncepciju paredzēts renovēt vēsturisko celiņu tīklu visā Uzvaras parka daļā starp Mārupīti, Slokas ielu un Raņķa dambi, atdzīvinot un atjaunojot tieši šo piemirsto parka “tālo galu”. Cerams, Rīgas panorāmas rats pārraus neepiepildīto ieceru loku un būs sākums jaunām, labām pārmaiņām visā parka teritorijā.